Viss sākas ar mīlestību pret sevi

Lai arī cik banāli tas skan, ar visām četrām piekrītu domai, ka mīlestības pret citiem un apkārtējo pasauli, miera, harmonijas, prieka, enerģijas un galu galā arī laimes izjūtas pamatā ir mīlestība pret sevi, jo tik tiešām apkārtējiem varam iedot tikai tik daudz, cik paši esam piepildīti. Šī atziņa nav nekāds jauns divritenis vai raķešu zinātne, tomēr man tas ir liels klupšanas akmens. 

Lai arī bērni ir paaugušies, autiņbiksīšu periods jau sen ir garām un nav jāpieskata katrs solis, es tik ļoti vēl esmu iekšā šajā "bērni un vīrs vispirms, gan jau es pēc tam kaut kā kaut kad". Šobrīd uz jautājumu, kas ir mani hobiji, man ir pagrūti atbildēt. Jā, patīk lasīt, un priecājos, ka pēdējā laikā to arī atļaujos darīt mazliet vairāk. Arī šis blogs ir mēģinājums pievērsties saviem hobijiem, skolas laikā ļoti aizrāvos ar rakstīšanu, bet tagad šķiet, ka vairs neizdodas un valoda ir kļuvusi stipri nabadzīgāka. Bet jāatzīst, ka pats rakstīšanas process tomēr vēl arvien patīk. Jūtos šobrīd diezgan tukša.

Pēdējā laikā biju pasākusi meklēt mierinājumu saldumos un "šopingā". Bet nu jau pāris nedēļas cenšos šo ierobežot gan savas un ģimenes veselības, gan vienkāršākas un mierīgākas dzīves meklējumu dēļ. Šobrīd mūsmājās atļautie saldumi ir zefīrs, tumšā šokolāde, piena saldējums, augļi un ogas vai kaut kas mājās gatavots. Un noteikti ne katru dienu, kā tas bija līdz šim. Man tik ļoti vakaros pēc garas darba dienas, vakariņu gatavošanas un mācībām kopā ar pirmklasnieci gribējās sevi apbalvot ar kaut ko saldu, turklāt nevis vienu šokolādes gabaliņu, bet vismaz pusi no tāfelītes vai neskaitāmiem cepumiem. Tā kā pamazām, neiekrītot galējībās, pievēršamies arī "zero waste" principu ieviešanai mūsu ģimenē, tad arī "šopings" vairs nešķiet īstā balva sev pēc intensīvas darba nedēļas. Mirkļa iegribu un izpārdošanu rezultātā tiek iegādātas neskaitāmas liekas preces, kas tā arī neiedzīvojas mājās un skapī, līdz ar to tā ir pilnīgi lieki izmesta nauda. 

Jāatzīst, ka ir tiešām grūti mainīt ieradumus, kas bijuši ar mani vairākus gadus. Jau otro vasaru vēlos apmeklēt bezmaksas sporta nodarbības tuvējā parkā, bet vēl nevienu reizi neesmu bijusi. Tad jāgatavo vakariņas, jo saime grib ēst, tad kādam ir kāda sāep, kas jāizrunā, kāds jāsteidz mierināt, tad atkal lietus līst, tad pati jūtos piekususi un pietrūkst motivācijas izrausties no dīvāna spilveniem. 

Un visam pāri tās dusmas uz sevi, ka neprotu saņemties un pievērsties sev, sevis mīlēšanai. Vīrs man šajā ziņā ir lielisks - atbalstošs. Zinu, ka viņš var pagatavot vakariņas visiem, paspēlēties ar bērniem un noteikti neburkšķēs, ka esmu uz stundiņu izskrējusi no mājas. Bet nu tas mans slinkums, arī spītība, ka man pašai ar visu jātiek galā, jo tādas ir labas mammas un sievas. Un tajā pašā laikā es mēdzu uzmest lūpu, kad vīrs dodas savā lielajā kaislībā - makšķerēšanā. Tā ir viņa meditācija. Bet uzreiz manī iekņudas - jā, Tu atpūtīsies, bet, kā ar mani. Smieklīgi, vai ne? 

Šodien es apņemos meklēt savu pazudušo es, atklāt sevi no jauna, atvēlēt laiku nodarbēm, kas mani iepriecina un iedevsmo, lai piepildītos ar prieku, mīlestību, enerģiju un mieru. Apzinos, ka man jālūdz šim uzdevumam Dieva atbalsts un spēks. Bez Viņa vadības noteikti arī palikšu ērtajos dīvāna spilvenos neapmierināta ar sevi, izgāžot to pār  visvērtīgāko Dieva dāvanu - ģimeni.

STOP! Dzīvot mierīgāk, vienkāršāk, apzinātāk

Esmu attapusies pamatīgā skrējienā, pieķerot sevi pie domas, ka nemitīgi steidzinu ne tikai sevi, bet arī bērnus, neļaujot izbaudīt un apzināties mirkļa un nodarbes vērtīgumu un skaistumu.

Tāda nu reiz ir kļuvusi mūsdienu pasaule, kurā darbs dzen darbu, pienākumu jūra kļuvusi bīstami dziļa. Tas manī raisa dusmas un neapmierinātību pašai ar sevi, iekšējais konflikts izsauc arī ārēji strīdus ar man visdārgākajiem cilvēkiem. Tāds kā apburtais loks - dusmojos pati uz sevi par savu attieksmi un rīcību, kas bieži vien šķiet nekontrolējama, dusmojos uz bērniem un vīru, ka kaut kas nav man pa prātam, rezultātā arī bērni un vīrs kļūst kašķīgi, un ritenis sāk griezties no jauna.

Tāpēc esam formulējuši, kādas vēlamies mūsu mājas, savstarpējās attiecības un attieksmi kopumā. Tad nu mums pašiem ir sava prieka dobe (atzīšos, ka ilgojos arī pēc īstas dobes, kur ierakt rokas zemē un izaudzēt sīpllokus brokastu maizītei un skaistu peoniju ceru), kurā kopt un lolot tās vērtības un attieksmi, kas mums kā ģimenei ir svarīgas, bet bieži vien ikdienas skrējienā un nogurumā piemirstas. 

Prieka dobe ir stāsts par neļaušanos ikdienas rutīnai, steigai, informācijas skaļumam, par mīlestības, prieka un apzinātības audzēšanu katrā dzīves situācijā, smeļoties spēku Dieva mīlestībā. Tas ir milzīgs darbs pašiem ar sevi un savu Ego, gan jau kādā brīdī liksies, ka nekas neizdodas un skrējiens turpinās, ieraujot tajā mūs ar visu apņemšanos. Tāpēc ir šis blogs, kā atskaites forma, kurā, izteikt visas savas cilvēciksās sajūtas, prieku un arī neizdošanos.