Grēksūdze aizaugušajā dobē

Ehhh, kā aizaugusi mūsu prieka dobe ar dumsu, nepacietības, steigas, rutīnas un noguruma usnēm. 

Katru dienu cenšos kaut par kripatiņu kaut ko uzlabot un mainīt, bet tas nemaz nenākas tik viegli. Reizēm pat domāju, ka varbūt vajag to visu tvert vieglāk, necensties visu laiku kaut ko mainīt uz labo pusi, tiekties pēc ideālā, ka tieši šī mana vēlme mūžīgi visu uzlabot iedzen gan mani, gan visu ģimenei stresā. Bet es citādi nevaru, ja redzu, ka kaut kas nestrādā, vai ir ne tā, kā esmu iedomājusies, kā būtu jābūt, uzreiz cenšos analizēt un ieviest jaunas prasības, lai ikdiena mainītos un tuvinātos ideālajai. Tikai mēs ģimenē esam četri, nevis es viena, līdz ar to sastopos ar pretesību, jo mēs esam tik dažādi, ar tik dažādiem raksturiem un emocijām. Un tad bezspēcībā nolaižas rokas, krājas dusmas un neapmierinātība. Un ir sajūta, ka viss ir tik nepareizi, ka nekas neizdodas, trūkst harmonijas. Un pati jūtos neapmierināta ar sevi. Ehhhh, un nav padoma, kā to visu labot. Ir teorija, bet praksē nekas neizdodas. 

Šobrīd esmu atvaļinājumā pie jūras ar bērniem. Biju cerējusi atgūt šeit mieru, prieku un spēku. Tas man izdodas daļēji, kā pa viļņiem. Pie jūras sasmeļos spēku, tad atkal kāds bērnu kreņķis vai viedokļu nesakritība ar mammu mani atmet atpakaļ neapmierinātības dūksnājā. Trūkst pārliecības par sevi, dzīvoju nebeidzamā saspringumā, neprotot atrast veidu, kā pilnībā izlādēt visu sakrāto un kā uzpildīt sevi no jauna ar pozitīvo. Pietrūkst man uzņēmības, baidos lēkt nezināmajā un uzsākt ko jaunu. 

Nu jau kādu laiku arī darbā nejūtu vairs iedvesmu. Meklēju variantus, kā sastrādāties ar kolēģi, ar kuru nejūtos uz viena viļņa. Tas reāli atņem enerģiju. Darbs man patīk, tikai šobrīd pati vide ir nogurdinoša. Strādāju ar sevi, cenšos norobežoties no kolēģes, kas nosūc man enerģiju, bet tas nav tik viegli, tāpēc nejūtos savā ādā, atrodoties darbā.  

Šobrīd ir lielas dusmas pašai uz sevi, ka nezinu, ko un kā. Dusmas, ka esmu tik gļēva, neuzņēmīga, tik viegli ietekmējama. Ehhhhhh...Meklēju iedvesmu, bet nerodu to. Ir jāsaņemas un jāatrod dzīvesprieks. Varbūt jāmeklē palīdzība pie psihoterapeita, lai saprastu, no kura gala sākt šķetināt samudžināto pavedienu. 

Un akal jau pāmetums sev - vai vajadzēja te tik atklāti rakstīt. 

Atkal formā pēc savas programmas

Jau kādu laiku sociālajos tīklos sekoju veselīga dzīvesstila koučam "Atkal Formā". Pavisam drīz, jau 3.septembrī, sāksies "Atkal Formā" izaicinājums Nr.37, kurā sievietes savā ikdienā centīsies ēst veselīgāk un kustēties vairāk. 

Arī es painteresējos par šo visu mazliet vairāk, kā rezultātā vairākas dienas biju pārdomās, vai vēlos par 45 eiro iegādāties 12 nedēļu programmu ar vingrošanas plānu mājas apstākļos, uztura plānu un konkrētām receptēm.  Izsverot visus plusus un mīnusus, nolēmu tomēr atteikties no šīs iespējas, vismaz pagaidām. Visu cieņu "Atkal Formā" idejas autorei par to, ko viņa dara. Cena ir vairāk kā adekvāta šādai 12 nedēļu programmai. Rezultāti sievietēm, kas piedalās, tiešām ir ievērojami un, ja es kādreiz nolemšu pievērsties veselīgākam dzīvesveidam vai tievēt ar kādu kopā, tad noteikti izvēlēšos "Atkal Formā".

Bet pagaidām es mēģināšu pati, nav jau guži tā, ka es nesaprastu neko no veselīga dzīvesveida, uztura un izbrīnā vien ieplestu acis par sava vidukļa izplūšanu. Viens nu ir skaidrs, ka vēlos nomest dažus kilogramus un atgūt savu slaido vidukli. Jāatzīst, ka tik, cik šobrīd sveru, neesmu svērusi vēl nekad. Nē, nu nav jau nekas traks, šobrīd tie ir 64 kg, bet mans komforta svars ir ap 59 kg. Tātad tie ir apmēram 5 kilogrami, kas man traucē ielīst vecajos džinsos un aizmirst par traucējošo riepu. Tagad arī man ir bildes no priekšpuses, sāna un aizmugures apakšveļā ar atzīmi PIRMS. 

Man pat galvenais nav nomest tos 5 kilogramus, bet gan padarīt savu ķermeni vingrāku un spēcīgāku, ikdienu veselīgāku, vairot enerģiju un prieku. Tātad no rītdienas esmu apņēmusies kustēties vairāk un ēst veselīgāk, kas manā gadījumā galvenokārt nozīmē atteikšanos no saldumiem, kas ir mans lielais klupšanas akmens, īpaši vakaros, skatoties TV. Šovakar taps plāns pirmajai nedēļai.

Sociālajos tīklos turpināšu sekot "Atkal Formā", iedvesmojoties no veselīgiem un pozitīviem ierakstiem. Sakārtot savu ķermeni ir ļoti svarīgi, esmu ar visām četrām par teicienu "veselā miesā vesels gars". Un, ja ir vēlme, vēl līdz 3.septembrim var paspēt pieteikties "Atkal Formā" 37.izaicinājumam ( šis nav reklāmas raksts, kā arī neesmu pazīstama ar "Atkal Formā" idejas autori).

Ir augusts...

Vasara teju jau galā, rit augusta pēdējās dienas. Beidzot esmu tikusi ilgi gaidītajā atvaļinājumā, baudot nesteidzīgus rītus un vakarus. 

Šī vasara bija tiešām skaista, saule mūs lutinājusi jau kopš maija. Vasaras sākumā bija tik daudz apņemšanos un galvenā no tām - atrast mieru un harmoniju. Jāatzīst, ka pilnīgā mierā un harmonijā biju tikai vienu nedēļu, ko pavadīju pie vecākiem mazpilsētā pie jūras. Tad man izdevās elpot ar pilnu krūti, būt saskaņā ar sevi un apkārtējo pasauli, darīt sen aizmirstas lietas, baudīt jūru, pļavas un upi, pievērt acis un apjaust mirkļa skaistumu un savu esību. 

Un, jā, man izdevās mēnesi piedalīties fitnesa treniņos, pēc tam sākās stipri karsts laiks, kas manu apņemšanos mazināja. Baidījos, ka neesmu pietiekami labi trenēta, lai 30 grādos stundu intensīvi sportotu. Tagad laiks ir kļuvis mērenāks, bet neesmu vēl atsākusi treniņus sava slinkuma dēļ. Atzīstos godīgi.

Vasaras nedēļas nogales pavadījām pie maniem vecākiem, ceļš, somas un būšana prom no mājām mūs tiešām nogurdinājusi. Šobrīd tik ļoti gribas būt savās mājās, savā mierā, savā kārtībā, negribas būt cilvēkos. Gribas čubināt un lolot mājas, iekārtot, pārkārtot, izmest visu lieko, sakārtot,akcentēt. Šī sajūta tik raksturīga rudenim, lai arī laiks vēl ārā pavisam vasarīgs.

Pēc nedēļas jau sāksies skolas un bērnudārza režīms. Tad arī turpināsies īstais darbs pie prieka dobes kopšanas. Pagaidām, kad režīms brīvāks, arī saskaņu un kārtību mājās panākt vieglāk.

Viss sākas ar mīlestību pret sevi

Lai arī cik banāli tas skan, ar visām četrām piekrītu domai, ka mīlestības pret citiem un apkārtējo pasauli, miera, harmonijas, prieka, enerģijas un galu galā arī laimes izjūtas pamatā ir mīlestība pret sevi, jo tik tiešām apkārtējiem varam iedot tikai tik daudz, cik paši esam piepildīti. Šī atziņa nav nekāds jauns divritenis vai raķešu zinātne, tomēr man tas ir liels klupšanas akmens. 

Lai arī bērni ir paaugušies, autiņbiksīšu periods jau sen ir garām un nav jāpieskata katrs solis, es tik ļoti vēl esmu iekšā šajā "bērni un vīrs vispirms, gan jau es pēc tam kaut kā kaut kad". Šobrīd uz jautājumu, kas ir mani hobiji, man ir pagrūti atbildēt. Jā, patīk lasīt, un priecājos, ka pēdējā laikā to arī atļaujos darīt mazliet vairāk. Arī šis blogs ir mēģinājums pievērsties saviem hobijiem, skolas laikā ļoti aizrāvos ar rakstīšanu, bet tagad šķiet, ka vairs neizdodas un valoda ir kļuvusi stipri nabadzīgāka. Bet jāatzīst, ka pats rakstīšanas process tomēr vēl arvien patīk. Jūtos šobrīd diezgan tukša.

Pēdējā laikā biju pasākusi meklēt mierinājumu saldumos un "šopingā". Bet nu jau pāris nedēļas cenšos šo ierobežot gan savas un ģimenes veselības, gan vienkāršākas un mierīgākas dzīves meklējumu dēļ. Šobrīd mūsmājās atļautie saldumi ir zefīrs, tumšā šokolāde, piena saldējums, augļi un ogas vai kaut kas mājās gatavots. Un noteikti ne katru dienu, kā tas bija līdz šim. Man tik ļoti vakaros pēc garas darba dienas, vakariņu gatavošanas un mācībām kopā ar pirmklasnieci gribējās sevi apbalvot ar kaut ko saldu, turklāt nevis vienu šokolādes gabaliņu, bet vismaz pusi no tāfelītes vai neskaitāmiem cepumiem. Tā kā pamazām, neiekrītot galējībās, pievēršamies arī "zero waste" principu ieviešanai mūsu ģimenē, tad arī "šopings" vairs nešķiet īstā balva sev pēc intensīvas darba nedēļas. Mirkļa iegribu un izpārdošanu rezultātā tiek iegādātas neskaitāmas liekas preces, kas tā arī neiedzīvojas mājās un skapī, līdz ar to tā ir pilnīgi lieki izmesta nauda. 

Jāatzīst, ka ir tiešām grūti mainīt ieradumus, kas bijuši ar mani vairākus gadus. Jau otro vasaru vēlos apmeklēt bezmaksas sporta nodarbības tuvējā parkā, bet vēl nevienu reizi neesmu bijusi. Tad jāgatavo vakariņas, jo saime grib ēst, tad kādam ir kāda sāep, kas jāizrunā, kāds jāsteidz mierināt, tad atkal lietus līst, tad pati jūtos piekususi un pietrūkst motivācijas izrausties no dīvāna spilveniem. 

Un visam pāri tās dusmas uz sevi, ka neprotu saņemties un pievērsties sev, sevis mīlēšanai. Vīrs man šajā ziņā ir lielisks - atbalstošs. Zinu, ka viņš var pagatavot vakariņas visiem, paspēlēties ar bērniem un noteikti neburkšķēs, ka esmu uz stundiņu izskrējusi no mājas. Bet nu tas mans slinkums, arī spītība, ka man pašai ar visu jātiek galā, jo tādas ir labas mammas un sievas. Un tajā pašā laikā es mēdzu uzmest lūpu, kad vīrs dodas savā lielajā kaislībā - makšķerēšanā. Tā ir viņa meditācija. Bet uzreiz manī iekņudas - jā, Tu atpūtīsies, bet, kā ar mani. Smieklīgi, vai ne? 

Šodien es apņemos meklēt savu pazudušo es, atklāt sevi no jauna, atvēlēt laiku nodarbēm, kas mani iepriecina un iedevsmo, lai piepildītos ar prieku, mīlestību, enerģiju un mieru. Apzinos, ka man jālūdz šim uzdevumam Dieva atbalsts un spēks. Bez Viņa vadības noteikti arī palikšu ērtajos dīvāna spilvenos neapmierināta ar sevi, izgāžot to pār  visvērtīgāko Dieva dāvanu - ģimeni.

STOP! Dzīvot mierīgāk, vienkāršāk, apzinātāk

Esmu attapusies pamatīgā skrējienā, pieķerot sevi pie domas, ka nemitīgi steidzinu ne tikai sevi, bet arī bērnus, neļaujot izbaudīt un apzināties mirkļa un nodarbes vērtīgumu un skaistumu.

Tāda nu reiz ir kļuvusi mūsdienu pasaule, kurā darbs dzen darbu, pienākumu jūra kļuvusi bīstami dziļa. Tas manī raisa dusmas un neapmierinātību pašai ar sevi, iekšējais konflikts izsauc arī ārēji strīdus ar man visdārgākajiem cilvēkiem. Tāds kā apburtais loks - dusmojos pati uz sevi par savu attieksmi un rīcību, kas bieži vien šķiet nekontrolējama, dusmojos uz bērniem un vīru, ka kaut kas nav man pa prātam, rezultātā arī bērni un vīrs kļūst kašķīgi, un ritenis sāk griezties no jauna.

Tāpēc esam formulējuši, kādas vēlamies mūsu mājas, savstarpējās attiecības un attieksmi kopumā. Tad nu mums pašiem ir sava prieka dobe (atzīšos, ka ilgojos arī pēc īstas dobes, kur ierakt rokas zemē un izaudzēt sīpllokus brokastu maizītei un skaistu peoniju ceru), kurā kopt un lolot tās vērtības un attieksmi, kas mums kā ģimenei ir svarīgas, bet bieži vien ikdienas skrējienā un nogurumā piemirstas. 

Prieka dobe ir stāsts par neļaušanos ikdienas rutīnai, steigai, informācijas skaļumam, par mīlestības, prieka un apzinātības audzēšanu katrā dzīves situācijā, smeļoties spēku Dieva mīlestībā. Tas ir milzīgs darbs pašiem ar sevi un savu Ego, gan jau kādā brīdī liksies, ka nekas neizdodas un skrējiens turpinās, ieraujot tajā mūs ar visu apņemšanos. Tāpēc ir šis blogs, kā atskaites forma, kurā, izteikt visas savas cilvēciksās sajūtas, prieku un arī neizdošanos.