Grēksūdze aizaugušajā dobē

Ehhh, kā aizaugusi mūsu prieka dobe ar dumsu, nepacietības, steigas, rutīnas un noguruma usnēm. 

Katru dienu cenšos kaut par kripatiņu kaut ko uzlabot un mainīt, bet tas nemaz nenākas tik viegli. Reizēm pat domāju, ka varbūt vajag to visu tvert vieglāk, necensties visu laiku kaut ko mainīt uz labo pusi, tiekties pēc ideālā, ka tieši šī mana vēlme mūžīgi visu uzlabot iedzen gan mani, gan visu ģimenei stresā. Bet es citādi nevaru, ja redzu, ka kaut kas nestrādā, vai ir ne tā, kā esmu iedomājusies, kā būtu jābūt, uzreiz cenšos analizēt un ieviest jaunas prasības, lai ikdiena mainītos un tuvinātos ideālajai. Tikai mēs ģimenē esam četri, nevis es viena, līdz ar to sastopos ar pretesību, jo mēs esam tik dažādi, ar tik dažādiem raksturiem un emocijām. Un tad bezspēcībā nolaižas rokas, krājas dusmas un neapmierinātība. Un ir sajūta, ka viss ir tik nepareizi, ka nekas neizdodas, trūkst harmonijas. Un pati jūtos neapmierināta ar sevi. Ehhhh, un nav padoma, kā to visu labot. Ir teorija, bet praksē nekas neizdodas. 

Šobrīd esmu atvaļinājumā pie jūras ar bērniem. Biju cerējusi atgūt šeit mieru, prieku un spēku. Tas man izdodas daļēji, kā pa viļņiem. Pie jūras sasmeļos spēku, tad atkal kāds bērnu kreņķis vai viedokļu nesakritība ar mammu mani atmet atpakaļ neapmierinātības dūksnājā. Trūkst pārliecības par sevi, dzīvoju nebeidzamā saspringumā, neprotot atrast veidu, kā pilnībā izlādēt visu sakrāto un kā uzpildīt sevi no jauna ar pozitīvo. Pietrūkst man uzņēmības, baidos lēkt nezināmajā un uzsākt ko jaunu. 

Nu jau kādu laiku arī darbā nejūtu vairs iedvesmu. Meklēju variantus, kā sastrādāties ar kolēģi, ar kuru nejūtos uz viena viļņa. Tas reāli atņem enerģiju. Darbs man patīk, tikai šobrīd pati vide ir nogurdinoša. Strādāju ar sevi, cenšos norobežoties no kolēģes, kas nosūc man enerģiju, bet tas nav tik viegli, tāpēc nejūtos savā ādā, atrodoties darbā.  

Šobrīd ir lielas dusmas pašai uz sevi, ka nezinu, ko un kā. Dusmas, ka esmu tik gļēva, neuzņēmīga, tik viegli ietekmējama. Ehhhhhh...Meklēju iedvesmu, bet nerodu to. Ir jāsaņemas un jāatrod dzīvesprieks. Varbūt jāmeklē palīdzība pie psihoterapeita, lai saprastu, no kura gala sākt šķetināt samudžināto pavedienu. 

Un akal jau pāmetums sev - vai vajadzēja te tik atklāti rakstīt.